Ja nākotnē sajutīšu, ka man nepieciešama vēl kāda operācija vai jāiesaka ķirurgs, es noteikti minēšu Sauliu Vikšraiti un Dastija māju, kur uzturēties un atveseļoties. Atmosfēra bija tik lieliska — gandrīz vai jutos kā atvaļinājumā. 2008. gada maijā, pēc mēnešiem ilgas meklēšanas internetā un visu rakstu un emuāru lasīšanas plastikas ķirurgu vietnēs, izšķīros par ķirurgu Kauņā, Lietuvā. 44 gadu vecumā man nepatika novecošanas pazīmes. Krūtis man nekad nebija bijušas, tāpēc nolēmu kaut ko darīt lugā. Pēc videokonsultācijas ar ķirurgu aizlidoju uz Lietuvu. Mani, kā iepriekš norunāts, sagaidīja lidostā un aizveda uz māju, kas nākamās divas nedēļas kļuva par manām “mājām”. Man bija sava istaba ar televizoru un DVD, un man teica brīvi izmantot virtuvi un visu māju. Nākamā diena bija mana “lielā diena”. Ar mašīnu mani aizveda uz slimnīcu, kur mani sagaidīja nevainojami ģērbusies reģistratūras darbiniece oranžā tērpā un palūdza doties tieši pie ķirurga Saulius Vikšraiša. Mēs ilgi pārrunājām, ko es vēlos, un viņš parādīja iepriekšējo pacienšu krūšu palielināšanas fotogrāfijas. Kad biju izlēmusi, kādas ir manas vēlmes, un mēs abi bijām vienojušies, kas man kā personai būtu vislabākais, viņš sāka iezīmēt manas acis, kuras pārmērīgu nakšu un smēķēšanas dēļ bija kļuvušas pietūkušas un nokarenas. Viņš pieturēja manas sejas deniņus un atvilka tos atpakaļ, atdodot man izskatu, ko biju zaudējusi pirms 10 gadiem.
Operācija noritēja gludi un, dīvaini sakot, es biju tik atslābusi un zināju, ka man nav par ko uztraukties, jo šī ārsta aura un slimnīcas atmosfēra lika man būt 100% pārliecinātai, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli, izvēloties šo ķirurgu. Slimnīca bija tik tīra un mūsdienīga, ka privātās slimnīcas Apvienotajā Karalistē uz tās fona izskatījās novecojušas un mazāk higiēniskas.
Man iedeva vīnsarkanu pidžamu un halātu un ieveda manā privātajā istabā, kur pārģērbos, gatava māsiņas pavadīta doties uz operāciju zāli. Operāciju zāle bija ārkārtīgi tīra — brīnījos, vai tā vispār jebkad ir izmantota. Ienāca anesteziologs, kurš runāja nevainojamā angļu valodā un iedeva man tableti, lai atslābinātos, lai gan biju pilnīgi mierīga. Atceros, kā uzkāpu uz operāciju galda un sajutu pilnīgu mieru.
Dažas stundas vēlāk pamodos savā privātajā istabā, kur māsiņa jau gaidīja, lai pārliecinātos, ka man ir ērti un viss kārtībā. Sākumā brīnījos, kad gan notiks operācija, taču drīz sapratu, ka galva ir apsaitēta un man ir cieši pieguļošs atbalsta krūšturis — tātad acīmredzot viss jau bija izdarīts. Pie gultas bija kartīte ar noderīgām frāzēm, piemēram, “Man sāp”, “Es gribu dzert” utt., taču lielākā daļa māsiņu runāja vai saprata angliski. Ēdienu atveda no restorāna, kuru katru rītu varēja izvēlēties no ēdienkartes — patiesībā visas trīs dienas, ko pavadīju slimnīcā, bija ārkārtīgi patīkamas. Mani atveda mājās, kad Saulius uzskatīja, ka esmu gatava doties, kā iepriekš norunāts. Mani aizveda atpakaļ uz Dastija māju, kur satiku citus, kuri atveseļojās pēc dažādām Saulius veiktajām operācijām. Atmosfēra bija tik lieliska — gandrīz vai jutos kā atvaļinājumā. Ik pēc divām trim dienām mums bija jāatgriežas slimnīcā, kur Saulius personīgi pārbaudīja mūsu progresu un mainīja pārsējus — un katru reizi mūs ar šoferi veda no mājas uz slimnīcu un atpakaļ, un mēs pat paspējām ar lielām saulesbrillēm nodoties kādai lietuviešu “terapijas iepirkšanās” reizei! Otrās nedēļas sākumā nolēmu pieminēt lieko ādu uz vēdera, kas bija palikusi pēc divu bērnu dzemdībām pirms dažiem gadiem. Saulius teica, ka spēs atrisināt arī šo problēmu, tāpēc tieši nedēļu pēc sejas vidusdaļas un acu operācijas devos atpakaļ, lai noņemtu izstaipīto un vaļīgo ādu. Atkal pieredze bija fantastiska, un dāmas, ar kurām nu jau biju kļuvusi par draudzenēm, atnāca mani apciemot. Slimnīcā pavadīju divas naktis, tad mani atveda atpakaļ uz Dastija māju un manu “istabu”. Katrā kontrolvizītē slimnīcā Saulius mani pieņēma personīgi — nevis cits ārsts, kā tas būtu Apvienotajā Karalistē. Viņa attieksme bija tik mierīga un profesionāla, kā vien varēju vēlēties. Kad pienāca laiks atgriezties Anglijā, man bija skumji šķirties no Dastija mājas un sirsnības, pie kuras šo divu nedēļu laikā biju pieradusi — tā bija pieredze, par kuru zināju, ka pie tās atgriezīšos, kad man būs nepieciešama vēl kāda operācija. Pēc atgriešanās Anglijā un dziedēšanas procesa beigām saņēmu e-pastus no Dastija par savu pašsajūtu un e-pastus no Saulius, kurš interesējās par manu atveseļošanos.
Tieši gadu vēlāk mani Kauņas lidostā sagaidīja Dastijs un atkal aizveda uz māju, kas pagājušajā gadā man bija “mājas”, lai veiktu operāciju, kuru biju norunājusi krūšu pacelšanai. Atkal operāciju veica Saulius, un mana uzturēšanās pie Dastija bija patīkama. Ja nākotnē sajutīšu, ka man nepieciešama vēl kāda operācija vai jāiesaka ķirurgs, es noteikti minēšu Sauliu Vikšraiti un Dastija māju, kur uzturēties un atveseļoties.
Visa šīs vēstules saturs ir pilnīgi brīvprātīgs un patiess manas operācijas pieredzes Lietuvā atspoguļojums.Vairāk