23. aprīlī galerijā „Balta” (M. Valančiaus iela 21, Kauņa) atklāta viena no pazīstamākajiem Lietuvas plastikas ķirurgiem, sejas estētiskās ķirurģijas speciālista un fotomākslinieka glezniecības un fotogrāfijas darbu izstāde „Dzīvoju dzīvi tā, kā to iztēlojos”.

Pēc veiksmīgas prezentācijas Klaipēdā mākslas projekts atgriezās Kauņā un apmeklētājus gaidīs līdz 1. maijam.

Izstādē satiekas divas no pirmā acu uzmetiena atšķirīgas realitātes medicīna un māksla. Šeit eksponēti ne tikai glezniecības darbi, bet arī fotogrāfiju cikls, kas dzimis operāciju zālē, kā arī performances elementi, kas ļauj apmeklētājiem izjust īpašu atmosfēru, kurā ķirurģijas ritms kļūst par mākslas darbu.

Tas nav mēģinājums salīdzināt divas atšķirīgas jomas. Drīzāk divu radītāju tikšanās vienā realitātē.

Šis projekts dzima nevis no vēlmes dokumentēt medicīnu, bet no mākslinieciska skatījuma uz procesu. No atbildības un mīlestības pret ķirurģiju. Fotomākslinieks Irmantas Saulius-Sakura tika uzaicināts nevis fiksēt operāciju gaitu, bet tās izjust vērot to, kas notiek starp kustībām, starp klusumu, starp koncentrācijas mirkļiem.

„Mana sieva Laura pirms četriem gadiem izvirzīja uzdevumu fotomāksliniekam nofotografēt „ķirurga sviedrus”. Protams, pārnestā nozīmē. Irmantas vairākus mēnešus nāca uz operāciju zāli, fotografēja mūs sagatavošanās un procesa posmos, mēģinot notvert to stāvokli,” stāsta plastikas ķirurgs S. Vikšraitis.

Parasto „pirms un pēc” attēlu vietā šeit izvēlēts parādīt to, kas parasti paliek aiz slēgtām durvīm: sešas stundas tikšķošu pulksteni, pār guļošu cilvēku noliekušos ārstu, acu valodu un kustību sinhronu.

Vienlaikus ķirurgs atklājas citā plaknē. Ja operāciju zālē visu diktē protokoli un precizitāte, pie audekla rodas pilnīga brīvība.

„Atceros, bija oktobris apkārt kļavas burtiski liesmoja brūngani dzeltenās krāsās. Tā kā biju saņēmis dāvanā vecu otu paleti un nopircis krāsas, atgriezies pēc nedēļas nogales mājās, nolēmu to ainavu pārnest uz audekla. Tā dzima mana pirmā glezna „Liesmojošā sēta”,” atceras S. Vikšraitis.

Pēc viņa teiktā, glezniecība laika gaitā no atpūtas pārvērtās par atbildību.

„Sākumā tā bija it kā viegla spēle, atelpa pēc darbiem. Vēlāk radās atbildība gribas, lai darbs būtu labs, tāpēc dažkārt to labo, pārglezno.”

Tomēr būtiska atšķirība starp operāciju zāli un studiju saglabājas.

„Operāciju zālē tu ej ar plānu, kas tev jāizpilda saskaņā ar medicīnas likumiem. Glezniecībā es esmu neprofesionālis, tāpēc šeit man nav nekādu noteikumu. Gleznoju no izjūtas. Citreiz sajaucu krāsas un sanāk pavisam cita krāsa, nekā cerēju, bet es to pielāgoju. Tā ir pilnīga atbrīvošanās.”

Šī mākslinieciskā izjūta, pēc S. Vikšraiša teiktā, neizbēgami pārceļas arī uz profesionālo jomu. Lietuvā viņš ir pazīstams kā sejas liftinga, estētiskās plastiskās ķirurģijas un sarežģītu sejas atjaunošanas operāciju speciālists, tāpēc estētikas izjūta viņa darbā ir ne mazāk svarīga kā precizitāte.

„Var būt teicamas šuves, bet, ja formas „klibo”, darbs nebūs labs. Ar to arī atšķiras dažādu ķirurgu darbi.” saka Saulius Vikšraitis, izstādes laikā prezentējis arī jaunizdoto autora glezniecības darbu albumu „Dzīvoju dzīvi tā, kā to iztēlojos”.

Izstāde „Dzīvoju dzīvi tā, kā to iztēlojos” galerijā „Balta” (M. Valančiaus iela 21, Kauņa) būs apskatāma līdz 1. maijam.

Fotogrāfiju autori:
Irmantas Saulius-Sakura
Guoda Miškinienė